Lielākā kļūda nav tas, ka bērnam ir runas grūtības. Lielākā kļūda ir domāt, ka tās pāries pašas no sevis.
Daudzi cilvēki joprojām domā, ka logopēdija nozīmē tikai iemācīt izrunāt R skaņu vai labot izrunas traucējumus tad, kad bērns jau ir paaudzies. Tomēr realitāte ir pavisam citāda. Logopēda darbs sākas daudz agrāk. Jau pirmajos dzīves gados var parādīties pazīmes, kas ietekmē bērna komunikācijas, valodas, runas un pat ēšanas attīstību. Tāpēc arvien vairāk ģimeņu vēršas pie logopēda, kad bērnam ir viens, divi vai trīs gadi. Un nē – tas nav par agru. Daudzos gadījumos tas ir tieši īstais brīdis, kad rīkoties.
Agrīnā intervence – komandas darbs
Pirms turpinu, vēlos uzsvērt ko ļoti svarīgu. Es nerakstu par viena speciālista nozīmīgumu, bet gan par komandas darbu. Logopēdi, psihologi, pedagogi, fizioterapeiti, ergoterapeiti, osteopāti un citi speciālisti – katrs sniedz savu skatījumu uz bērna attīstību. Mēs viens otru neaizvietojam. Mēs viens otru papildinām. Un tieši tāpēc logopēda klātbūtne agrīnās intervences komandā ir būtiska.
Vai pietiek tikai ar valodas stimulēšanu?
Valodas stimulēšana ir ļoti svarīga. Bet, ja parādās grūtības, ar to vien bieži nepietiek. Ir svarīgi saprast, kāpēc tās rodas.
Kāpēc bērns nerunā?
Kāpēc viņš runā mazāk nekā vienaudži?
Kāpēc šķiet, ka viņš mazāk saprot?
Kāpēc viņš maz izmanto žestus?
Kāpēc viņam ir grūti atkārtot vārdus?
Kāpēc ir siekalošanās?
Kāpēc ir grūtības košļāt vai ēst noteiktus produktus?
Kāpēc rodas frustrācija, mēģinot sazināties?
Uz šiem jautājumiem atbild nevis minējumi, bet profesionāls izvērtējums.
Ko logopēds var pamanīt agrīni?
Daudzas grūtības nerodas pēkšņi četru vai piecu gadu vecumā – pirmās pazīmes bieži ir redzamas daudz agrāk.
Logopēdisks izvērtējums var palīdzēt laikus pamanīt:
• valodas attīstības aizturi;
• valodas attīstības traucējumus;
• runas apraksiju;
• fonoloģiskus traucējumus;
• runas sapratnes grūtības;
• ēšanas un rīšanas traucējumus;
• košļāšanas grūtības;
• elpošanu caur muti;
• ierobežotu mēles saitīti;
• orofaciālus miofunkcionālus traucējumus;
• nepieciešamību pēc alternatīvās un augmentatīvās komunikācijas;
• iespējamas dzirdes grūtības;
• komunikācijas grūtības neiroattīstības traucējumu gadījumā.
Logopēdija nav tikai runāšana
Runāšana ir tikai daļa no komunikācijas.
Mēs vērojam, kā bērns saprot, komunicē, spēlējas, atdarina, veido acu kontaktu, norāda, elpo, košļā, norij un mijiedarbojas ar citiem.
Jo komunikācija sākas daudz agrāk nekā pirmie vārdi.
Logopēda darbs ietver
Valodas attīstību – sapratni, vārdu krājuma attīstību, teikumu veidošanu un komunikācijas prasmju attīstību.
Runas attīstību – skaņu veidošanos, fonoloģiju un izrunas traucējumu profilaksi.
Orofaciālo miofunkcionālo terapiju – deguna elpošanu, mēles kustīgumu, lūpu slēgšanu, rīšanu un mutes muskulatūras darbību.
Ēšanas attīstību – zīdīšanu, tekstūru ieviešanu, košļāšanu un selektīvas ēšanas mazināšanu.
Alternatīvo un augmentatīvo komunikāciju.
Vecāku konsultēšanu – jo terapija notiek ne tikai kabinetā, bet arī mājās, ikdienas situācijās.
Ēšana arī ir logopēdijas daļa
Jau no pirmajiem dzīves mēnešiem tiek izvērtēta zīdīšana, barošana ar pudelīti, sūkšana, rīšana, košļāšana, tekstūru ieviešana un mutes funkciju attīstība.
Bieži darbs notiek kopā ar ergoterapeitu, lai atbalsts būtu pilnvērtīgs — gan sensorajā, gan motorajā attīstībā.
Jo agrāk iejaucas, jo vairāk var palīdzēt
Pirmajos dzīves gados smadzenēm ir īpaši augsta spēja mācīties un pielāgoties. Tāpēc agrīnā intervence nav princips: "Pagaidīsim un redzēsim.” Tā ir savlaicīga rīcība.
Jo agrāk tiek pamanītas grūtības, jo lielāku ietekmi iespējams panākt.
Un jo agrāk tiek sniegta palīdzība, jo vieglāk bērnam attīstīties un izmantot savu potenciālu pilnā apjomā.
Dažādi materiāli bērna runas attīstības atbalstam pieejami šeit – https://payhip.com/logopeds
Comments ()